Rīgas pilī reiz notika slēgta sēde -- 1923. gada februāris

Jāņa Ducena piemiņas fonds

Jāņa Ducena piemiņas fonds
Ģertrūdes iela 123-9,
Rīga, LV-1009
Latvija

Reģ. Nr. 40008166069
IBAN: LV28HABA0551029447258

martins.tarlaps@gmail.com

Biogrāfisks romāns par Zigfrīdu Anna Meierovicu (autors Ansis Gulbis)

37. nodaļa (1923. gada februāris)

... [349. lpp]

Patlaban viesojas Latvijas valsts metropolē angļu parlamentāriešu grupa. Pēc daudzām dažāda rakstura apspriedēm Rīgas pilī notika slēgta sēde, kurā piedalījās ģenerālis Balodis, kaŗa ministrs Ducens, daži Saeimas deputāti un angļu parlamentārieši. Šī sēde bij neoficiāla.

„Kāds būtu Lielbritānijas viedoklis, ja mūsu tautā nobriestu doma, ka mums nepieciešama kādas citas valsts ārējā aizsardzība?” kaŗa ministrs un Saeimas deputāts Ducens pacēla jautājumu.

„Lielbritānijas dominiju pārvaldes robežās?” jautāja angļu delegācijas vadonis.

„Ar parlamentu, kuŗu izvēl tauta; ar valdību, kas atbildīga parlamentam; bet ar Lielbritānijas hegemoniju ārpolītikā,” Ducens paskaidroja.

„Šī jautājuma apspriešana nav paredzēta mūsu programmā. Atgriezušies Londonā, mēs to varam noskaidrot. Ja, mēs noskaidrosim, un nekavēsimies atbildēt.”

Kaŗa ministrs Ducens nebija pilnvarots ne valdības, ne savas partijas uzdevumā pacelt un vispāri kustināt šo svarīgo polītisko jautājumu, kur Latvijas suverēnā vara atradās tautas rokās un tauta, uz satversmes pamata, bija ievēlējusi Saeimu, Saeima izvēlējusi valsts prezidentu un valsts prezidents bija uzticējis parlamenta vairākumam sastādīt valdību. Visi šie izpildošās varas orgāni bija likumīgi izvēlēti un darbojās. Bet Ducens kā virsnieks bija cīnījies pasaules kaŗā krievu armijā, pieredzējis visas tās nejēdzības, kas šo lielvalsti noveda pie sabrukuma un tagad sāka vērot tos pašus simptomus, kas ārdīja un skaldīja sabiedrību un sāka graut saimnieciskos pamatus arī Latvijā. – Šīs nesaskaņas sāka jau izpausties kabineta sēdēs kreisā novirziena likumu projektu izstrādāšanā. Latvija sociālā likumdošanā bija jau aizsteigusies prieksā visām lielām kultūras tautām, pievienojusies starptautiskiem līgumiem par darba laika normēšanu, aizsardzību un inspekciju. Astoņstundu darba diena bija jau normēta, darba devēji ar darba ņēmējiem slēdza kolektīvus līgumus, darbojās slimo kases un daudz un dažādas sabiedriskas organizācijas, kuŗu mērķis bija propagandēt saimnieciski kulturālu labklājību. Bet tad darba ministrs nāca ar likumprojektu par fabriku un laukstrādnieku komitejām, kas bija tikpat kā rūpniecības iestādes, un lauku saimniecības pārvērst komūnās. Tas uztrauca Ducenu.

Nesaskaņas valdības sastāvā izpaudās arvien skaļāk un J. Pauļuka darba kabinets pēc četriem mēnešiem demisionēja.

...

[Sestais Ministru kabinets 27.01.1923. – 27.06.1923. Ministru prezidents un satiksmes ministrs Jānis Pauļuks]

(un tad atbilde 381. lpp, 1924. gada janvāris) ... „Mēs dzīvojam valstī un apstākļos, kur nevaram būt droši, kas notiks pēc gada vai divi gadiem.” Šāds uzskats bija ieperinājies arī daudzu latvju pilsoņu smadzenēs. Šīs pilsonības priekšstāvji bija ievēlēti Saeimā, un turējās vienrokus ar valsts noliedzējiem galējā labā un ekstrēmistiem kreisajā spārnā. Tādēļ arī notika neizbēgamais – mākslīga valdības krīzes radīšana. Par to sačukstējās vispirms deputāti savā starpā. Žurnālisti uzķēra dažas atsevišķas frāzes un publicēja tās presē. Sensaciju alkstošā sabiedrība izpauda šīz ziņas rautos un restorānos. Un Latgale, kas bija pieteikusi savu nabadzību jau gadu atpakaļ, deklarēja to pa otram lāgam. Pagaidām vēl priekšlikumu un vēlējumos kārtībā. Tad notika fatālais starpgadījums ar virsniekiem un Saeimas deputātiem vagonā, ceļā no Liepājas uz Rīgu, kad virsnieki jautrā gara stāvoklī izraidīja no kupejas augstā nama locekļus. Saeima neapmierinājās ar kaŗa ministra Ducena paskaidrojumiem un izteica valdībai neuzticību. Tas notika tanī dienā, kad Ducens saņēma no Londonas viņam personiski adresētu vēstuli, sakarā ar angļu parlamentāriešu neseno viesošanos Latvijas metropolē, kas bija atbilde viņa, Ducena, uzstādītam jautājumam par Latvijas pakļaušanos Lielbritānijas dominiju sfērā. Vēstulē bija formulēts angļu valdības viedoklis: pagaidām Lielbritānija būtu ar mieru sūtīt savu virskomisaru maršala H. personā. Viss pārējais atkarājoties no latvju tautas...

...

Lapas:

ZAM